Abinieku un rāpuļu fotografēšana

In Jaunumi On ceturtdiena, jūnijs 8, 2017 Skatījumi: 1049
Vērtējums
1 2 3 4 5
Paldies par balsojumu!

Latvijā nav sastopamas pārāk daudz abinieku un rāpuļi sugas. Parastākie abinieki ir vardes, krupji un tritoni, bet rāpuļi - ķirzakas, glodenes, zalkši un odzes. Lai arī abinieki un rāpuļi ne visiem fotogrāfiem vai skatītājiem šķitīs patīkami vai paciešami, tomēr tie ir dabas sastāvdaļa, un fotogrāfs nedrīkst tos traucēt vai iznīcināt. Pareizi uzņemtot, abinieku un rāpuļu attēli var būt lielisks dabas foto materiāls.

Abinieki

Latvijā ir sastopamas sešas varžu un piecas krupju sugas. Krupji ir nekustīgāki par vardēm, tāpēc tos uzņemt ir vienkāršāk. Krietni retāk var sanākt novērot tritonus.

Abinieki parasti dzīvo mitrākās vietās ūdens tuvumā, un tiem piekļūt nav īpaši grūti. Abiniekiem jātuvojās lēnām. Ja tas no fotografēšanas izvairās, to var kādu laiku neatlaidīgi pasekot, lai tas nedaudz nogurtu.

Pavasaros varžu aktivitātes var novērot dīķos, un to parasti var labi dzirdēt jau no attāluma. Ja izdodas atrast dīķi ar daudz kurkstētājiem, un piekļūt pietiekamā tuvumā, ar teleobjektīvu uzņemta dīķa virsma var izrādīties visai interesanta.

Fotografēšanai vispiemērotākais ir izkliedēts saules apgaismojums. Var izmantot arī izkliedētājus vai atstarotājus, taču tie var radījumu izbiedēt. Gaismas avotam ir jābūt novietotam tā, lai tas vislabāk izceltu abinieka nelīdzeno ķermeņa virsmu. Fotografējot no augšas, labākais ēnojums būs iegūstams pretgaismā (120-150 grādi), bet no sāniem – sānu apgaismojumā (60-90 grādi).

Rāpuļi

Rāpuļu uzņemšana ir grūtāka. Tos ne tikai ir grūtāk atrast, bet arī veiksmīgi ietilpināt kadrā - īpaši čūskveidīgos. Iztraucētie, tie parasti ātri nozūd zālē, lapās vai alās, tāpēc ar fotografēšanu nevar pārlieku kavēties. Jāatcerās, ka viena no Latvijā sastopamajām čūsku sugām – odzes – ir indīgas, tāpēc vienmēr jārīkojas piesardzīgi.

Odzes, zalkši un glodenes parasti sastopami ūdens tuvumā – purvos, silos, viršos un mežos ar nelieliem apspīdētiem laukumiņiem. Dažreiz čūskas var sastapt, sildoties saulē uz taciņas akmens vai ciņa. Šādās vietās tās ir vieglāk nofotografēt, taču jātuvojas ir ļoti uzmanīgi, jo čūskas uztver soļu radītās zemes vibrācijas. Vasarā samērā bieži var novērot peldošus zalkšus, taču tā kā rāpulis kustās ātri un var būt grūti izšķirams uz ūdens virsmas, fotografēšana šādos apstākļos var būt sarežģīta.

Fotografējot gulošu čūsku, vēlams ietilpināt kadrā visu tās augumu. Uzņemot čūskas portretu, vēlams sagaidīt un notvert brīdi, kad čūska ir izbāzusi šaudīgo, šķelto mēli. Retāk izdodas novērot ādas mešanas procesu vai brīdi, kad čūska notiesā savu guvumu.

Ķirzakas ir sastopamas biežāk, un tās arī mēdz sildīties saulītē. Ķirzaku fotografēšana ir līdzīga abinieku uzņemšanai, taču tās var ātri noslēpties zālē. Ja ķirzaka izbiedēta, var mēģināt apstāties un gaidīt, kad tā iznāks un turpinās sildīties, taču tad fotogrāfam ir jābūt ļoti mierīgam un pacietīgam.

Gludenā čūska patiesībā ir ķirzaka. Tās nav cilvēkiem bīstamas, un vasarās visai bieži sastopamas uz meža celiņiem. Šie rāpuļi ir salīdzinoši mazi. Lai arī reizēm tiem ir iespējams piekļūt diezgan tuvu, tomēr bieži vien fotografēšanai nākas izmantot teleobjektīvu ar lielu palielinājumu.

Vislabākais apgaismojums rāpuļu fotografēšanai ir tāds, kas izceļ čūskas ķermeņa zvīņojumu. Gan abinieku, gan rāpuļu uzņemšanai vislabākie ir teleobjektīvi (no 180 mm).

Ceļojot uz ārzemēm, iespējams sastapt arī cita veida abiniekus un rāpuļus – bruņurupučus, dažādas lielākas ķirzakas, kā arī visai krāšņus eksemplārus. Jāatceras, ka ārzemēs dzīvojošās čūskas var būt daudz bīstamākas par vietējām, tāpēc vienmēr rūpīgi jāiepazīstas ar vietējo faunu un tās paradumiem.

Tāpat plašāku rāpuļu un abinieku daudzveidību iespējams sastapt zoodārzā, kur to fotografēšanai gan var traucēt terāriju stikls. Liekos atspīdumus gan no stikla, gan slapjo abinieku ādas var noņemt ar polarizācijas filtru.

Lasi arī mūsu iepriekšējos rakstus par dabas foto:

Rakstā izmantoti materiāli no A. Priedīša grāmatas "Ar fotoaparātu dabā"

Fotogrāfijas: Dace Znotiņa un Aleksandrs Galaks