Kompozīcija dabas fotogrāfijā

In Jaunumi On ceturtdiena, maijs 18, 2017 Skatījumi: 304
Vērtējums
1 2 3 4 5
Paldies par balsojumu!

Kā jebkuram fotoattēlam, arī dabas fotogrāfijai ir jābūt ne tikai tehniski, bet arī mākslinieciski labi izpildītai, lai piesaistītu skatītājus un būtu labi vērtējama gan kritiski, gan komerciāli. Iepriekšējā šī sērijas rakstā apskatījām, kāda tehnika būtu noderīga dabas fotogrāfam, un tagad pievērsīsimies citam būtiskam aspektam – kadra kompozīcijai.

Tā kā dabā ne vienmēr ir iespējams "sakārtot" situāciju tā, lai tā atbilstu labas kompozīcijas priekšnoteikumiem, tad fotogrāfam ir jāizkopj prasme kompozīcijas likumus ieraudzīt pašam. Līdz ar to šo likumu zināšana var būt pat vēl svarīgāka nekā situācijās, kad uzstādījumu veido pats fotogrāfs.

Ja ainavas fotografēšanā var izmantot vairāk laika labāko rakursu meklēšanā, tad dzīvnieki un putni parasti negaida. Fotogrāfam ir jāspēj ātri novērtēt situāciju, izvēlēties dzīvnieka novietojumu kadrā, kompozicionālās līnijas un laukumus, fonu un citus elementus. Protams, ne visu ir iespējams ievērot katru reizi, tomēr vienmēr ir jācenšas uzņemt attēlus, kas ir pēc iespējas tuvāk ideālam.

Fotografējot dabā, ir jādomā par šādiem kompozicionālajiem elementiem:

  • attēla telpiskumu (perspektīvu);
  • līniju virzienu;
  • gaišiem un tumšiem laukumiem;
  • fonu un asuma dziļumu;
  • galvenā objekta novietojumu;
  • kadra robežām.

Attēla telpiskums

Daba vienmēr ir trīsdimensionāla, bet fotogrāfijā ir iespējams ietvert tikai divas dimensijas (šoreiz nerunāsim par 3D foto vai citām jaunajām tehnoloģijām). Telpiskumu, t.i., trešo dimensiju fotogrāfijā panāk ar šādiem līdzekļiem:

  • galvenā objekta novietojumu,
  • lineāro perspektīvu,
  • gaisa perspektīvu,
  • apgaismojuma virzienu,
  • asuma dziļumu.

Lai veicinātu telpiskuma izjūtu, perspektīvas līnijas attēlā ir jānovieto slīpi (pa diagonāli vai tuvu tai). Bieži vien tās iet no apmēram kadra stūra uz centrālo daļu, tādā veidā "aizvedot skatienu dziļāk". Dabā šādas līnijas rodas no meža stigām, taciņām, grāvjiem, upēm un tamlīdzīgiem objektiem. Šīs līnijas parasti nav iespējams pārveidot fiziski, bet, izvēloties pareizu rakursu, tās var sakārtot kadrā.

Telpiskumu rada arī dažādi objekti dažādos plānos – priekšplānā, vidus plānā un aizmugurējā plānā. Tie varētu būt, piemēram, dažādos plānos augoši koki, kas attēlā parādās dažādos izmēros atkarībā no novietojuma plānā – priekšējie lielāki, aizmugurējie mazāki. Arī dažādi objekti dažādos plānos rada telpiskumu, taču nevienādu objektu gadījumā šī īpašība nav tik izteikta.

Dažādi priekšmeti, kas atrodas perpendikulāri kameras asij, nerada telpiskumu, ja vien neatkārtojas dažādos plānos. Piemēram, perpendikulārs balķis mežā nerada telpiskumu, bet, ja arī tālākos plānos ir līdzīgi baļķi, tad šādā gadījumā tas varētu kalpot kā norāde uz trešo dimensiju. Vēl labāk ir atrast tādu rakursu, kur šādi objekti ir novietoti no priekšplāna uz tālākiem plāniem. Tādā veidā tiks radītas perspektīvas līnijas. Līnijas rada arī objektu virknes, piemēram attēlā redzamie pāļi.

Telpiskuma ilūziju rada arī gaisa perspektīva – migla, dūmaka, atmosfēra. Gaiss satur gaismu atstarojošas mitruma un putekļu daļiņas, tāpēc tālāk esošie objekti vienmēr izskatās bālāki. Īpaši labi tas ir novērojams tur, kur ir pārskatāms liels attālums, piemēram, kalnos.

Skaidrā laikā šo perspektīvu var novērot tikai lielā attālumā, taču dūmakā vai biezā miglā tā ir ļoti labi redzama arī tuvāk. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc migla un dūmaka ir labs laiks fotografēšanai – attēlos ir vieglāk panākt telpiskuma izjūtu. Protams, šādiem laikapstākļiem ir arī citas priekšrocības, ko apskatīsim citreiz.

Telpiskumu rada arī fokuss (asums) uz dažādiem plāniem. Piemēram, ass priekšplāns ar neasu fonu vai neass priekšplāns, ass objekts vidējā plānā un neass fons. Šo efektu var panākt tad, ja tiek izmantots salīdzinoši plats diafragmas atvērums, kas rada šaurāku asuma dziļumu, un plāni, kas savstarpēji ir novietoti attālu. Izmantojot lielu asuma dziļumu vai fotografējot tālu skatu, visi plāni var būt vienlīdz asi, un līdz ar to fokuss nespēlē galveno lomu telpiskuma izjūtas radīšanā.

Saulainā laikā telpiskumu ietekmē arī saules stāvoklis. Tiešā saules gaismā, kas spīd no fotogrāfa aizmugures, jebkurš attēls izskatīsies samērā plakans. Telpiskumu daudz labāk var novērot tad, ja gaisma krīt no sāna vai nedaudz pretgaismā (apmēram 60-150 grādos). Tad tiek izcelta objekta forma un faktūra, piemēram, koki ainavā iegūst lapotnes formu, met ēnu uz zemi vai citiem objektiem, tādā veidā radot gan kopīgu, gan katra objekta trīsdimensionalitāti. Šis princips darbojas arī tad, ja debesis ir apmākušās.

Līniju virziens

Dabas fotogrāfijā var būt daudz dažādu līniju, un tās palīdz radīt telpiskumu. Līnijas var būt arī visai sarežģītas.

Izmantojot dažādas līnijas, tās būtu vēlams nenovietot kadrā paralēli attēla malām. Protams, tas neattiecas uz koku stumbru līnijām, bet gan iepriekš minētajām taciņām, baļķiem, dažādām malām (ceļmala, mežmala, lauka mala), joslām un citām. Ideālā gadījumā tās ir jāmēģina ietvert kadrā slīpi vai tuvu diagonālei (bet ne precīzi diagonāli no kadra viena stūra uz pretējo).

Liektās līnijas var būt grūtāk izvietot kadrā, taču tās vairāk izceļ attēlu. Piemēram, taciņa, kas skaisti aizlokās mežā, rada telpiskuma sajūtu un vada skatienu dziļāk attēlā.

Līniju uzdevums ir izcelt galveno objektu – tām ir jāvirza skatītāja acis uz galveno objektu. Ja līnijas ved uz vietu kadrā, kur nav galvenais objekts, tas var pat palikt nepamanīts. Piemēram, ja līniju veido taciņa, un galvenais objekts ir dzīvnieks, kas tālumā stāv uz šīs taciņas, tas tiks pamanīts, bet tad, ja dzīvnieks atrastos kaut kur blakus un nebūtu vizuāli uzreiz pamanāms, skatītājs varētu to pat neieraudzīt.

Ja attēlu horizontāli vai vertikāli šķērso viena līnija (piemēram, horizonts vai koka stumbrs), to nevajadzētu novietot kadra centrā, jo tādā veidā kadrs tiek sadalīts divās daļās. Daudz labāk šādu līniju ir novietot necentriski (uz augšu, leju vai pa labi, kreisi no centra). Izņēmums varētu būt gadījums, kad vertikāla simetrija ir īpaši svarīga ainavas attēlošanai un unikalitātes izcelšanai.

Līnijas, kas dabā ir skaidri vertikālas vai horizontālas, arī kadrā vajadzētu attēlot tieši tā, ja vien nav īpašs mākliniecisks nolūks tās attēlot savādāk. Nedaudz šķībs horizonts vai koku stumbri radīs paviršu iespaidu. Klasiskā dabas fotogrāfijā horizontam būtu jābūt taisnam un kokiem, stabiem un citiem vertikāliem objektiem taisniem. Veidojot māksliniecisku efektu, var izvēlēties uzņemt sašķiebtu kadru, taču tad vēlams, lai sašķiebtais leņķis būtu lielāks un slīpums neizskatītos tikai kā paviršība, bet kā veidots ar nolūku.

Gaišie un tumšie laukumi

Vēl viens vizuāls elements, kam ir vērts pievērst uzmanību, ir gaišie un tumšie laukumi kadrā. Lai arī šķiet, ka tie ir svarīgi galvenokārt melnbaltajā fotogrāfijā, tomēr tā nav. Arī krāsainā fotogrāfijā tiem ir jābūt līdzsvarā.

Kompozicionāli veiksmīgāks risinājums būs tumšākos laukumus izvietot kadra malās, bet gaišākos centrā. Tādā veidā tiks pastiprināta kadra telpiskuma ilūzija, kā arī kadrs šķitīs noslēgts.

Sīki gaismas laukumi kadrā nav vēlami, jo tie novērš uzmanību no galvenā objekta un padara attēlu grūtāk uztveramu. Savukārt lielāki gaiši laukumi padara attēlu mierīgāku un labāk izceļ galveno objektu.

Fons un asuma dziļums

Asuma dziļums un vienmērīgs fons attiecas galvenokārt uz tuvplāniem – augu un dzīvnieku fotogrāfijām, jo tad pareizi izvēlētam fonam un tā neasumam ir ļoti liela nozīme.

Fons ir jāizvēlas maksimāli vienmērīgs un pēc iespējas mazāk izraibināts. Daļēji to var panākt ar objektīva asuma dziļumu, ja fons atrodas pietiekamā attālumā no galvenā objekta. Uzstādot lielāku diafragmas atvērumu, lai fotografējamais objekts būtu asumā, fons paliek ārpus asuma un objektīva optiskās īpašības nodrošina tā izplūšanu. Piemēram, ar F4 fotografētas bērzu skaras būs asas un fons pietiekami izplūdis, bet ar F16 arī fonā būs saskatāmas vairāk detaļas, un tās radīs raibumu, pat ja būs neasas.

Ja fons atrodas tuvu fotografējamam objektam, tad fotogrāfam ir īpaši jāpiedomā, kādu fonu izmantot un vai to ir iespējams uzlabot (piemēram, novācot kādu lieku smilgu vai zaru). Fonu visvairāk izraibina tieši pretgaismas uzņēmumi, tāpēc ir jāpiedomā pie rakursa. Dzīvnieku un putnu fotografēšanā gan ne vienmēr ir iespējams izvēlēties un uzlabot fonu. Piemēram, tikko mežmalā iznākusi stirna vai putns niedrēs būs salīdzinoši tuvu fonam, kas var būt visai raibs. Fotogrāfa pārvietošanās šādā situācijā var izbiedēt dzīvnieku. Šādā gadījumā var gaidīt, kad dzīvnieks pārvietosies uz tādu vietu, kur fons ir pēc iespējas vienmērīgāks.

Izvēloties fonu, ir jāņem vērā, ka tumšāki objekti labāk izcelsies uz gaiša fona, bet gaiši – uz tumšāka. Piemēram, gaišus ziedus var fotografēt uz ēnainu lapu fona, bet tumšam dzīvniekam labāk piestāvēs gaišāks rudens zāles fons. Tumšs objekts ar tumšu fonu un gaišs objekts ar gaišu fonu saplūdīs daudz vairāk, tāpēc iespēju robežās ir jāatrod labākais rakurss katram objektam.

Galvenā objekta novietojums

Uzņemot fotogrāfijas dabā, var nākties atteikties no daļas kompozīcijas priekšnoteikumu, taču galvenā objekta novietojums vienmēr ir ļoti nozīmīgs.

Objekta lielums kadrā ir atkarīgs no uzņemamā sižeta. Dzīvnieks ainavā var būt arī salīdzinoši neliels, taču portreta uzņēmumā tas var aizņemt praktiski visu kadru. Auga daļas, putnu ligzdas un citi tuvplāni arī prasa lielu galveno objektu.

Objekta novietojums var būt dažāds, tomēr tam ir jāatrodas attēla centrālajā daļā. Ja attēls veidojas simetrisks, tad galveno objektu var novietot tieši kadra centrā (piemēram, stirna meža stigā). Citos gadījumos objektu jānovieto nedaudz necentriski, bet tā novietojums var būt atkarīgs no citiem faktoriem – objekta stāvokļa, citu objektu izvietojuma, gaismas un ēnas laukumiem.

Ja galvenais objekts atrodas kustībā vai tā skatiens ir vērsts uz sānu, ieteicams atstāt vairāk vietas kustības vai skatiena virzienā.

Ja kadrā ir vēl citi objekti, tad nepieciešams sabalansēt to novietojumu. Piemēram, liels koks atrodas kadra kreisajā pusē un dzīvnieks labajā. Ja abus novietotu vienā kadra pusē un otru atstātu tukšu, attēlam zustu kompozicionālais līdzsvars.

Kadra robežas

Kadra robežas vēlams izvēlēties jau attēla uzņemšanas laikā, tomēr ir ieteicams paturēt kaut nelielu rezervi (aptuveni 10-15% no kadra). Īpaši grūti ievērot robežas var būt kustīga objekta gadījumā, taču, sekojot objektam ar kameru un uzņemot vairākus kadrus, parasti var izvēlēties labāko novietojumu. Ja kadrs ir uzņemts ar nelielu rezervi, tad pēcapstrādē tā robežas ir iespējams pielabot.

Kadra robežu izvēles laikā ir jāņem vērā arī tas, ka skatu meklētājā ne vienmēr ir apskatāms viss kadrs. To, vai skatu meklētājs pilnībā atbilst uzņemamajam kadram, parasti norāda kameru specifikācijā, taču, ja tas nav zināms, visdrošāk ir uzņemt vairākus kadrus ar dažādām kadra robežām.

Dabas fotogrāfijā ir iespējams daudz dažādu situāciju un sižetu, tāpēc nevajadzētu aprobežoties tikai ar šeit apskatītajiem principiem. Kompozīcijas zināšanas noteikti atvieglo uzņemt labu attēlu ar mazāk mēģinājumu skaitu, bet patiesi radošs un aizrautīgs fotogrāfs noteikti pamēģinātu dažādus rakursus un kadrējumus. Lai izdodas!


Lasi arī iepriekšējo rakstu šajā sērijā - Dabas fotogrāfija. Kādu aprīkojumu izvēlēties?

Raksts sagatavots balstoties uz A. Priedīša grāmatu "Ar fotoaparātu dabā"

Foto: Dace Znotiņa un Aleksandrs Galaks